Gribējās pavadīt kādu laiku siltajās zemēs, kad pie mums Latvijā
totāls snieglietus pārvēršas pretīgā draņķī un dzeloņains vējš
atgādina, ka mēs tomēr esam Ziemeļeiropa. Vēlme brieda sen, bet
plāni - krietni lēnāk. Ceļot vienam ir diezgan bēdīgi: nav kam
karināt makaronus uz ausīm, nav ar ko dalīties vau-faktorā, un arī daudzgalvaina
hidra, kā zināms, ir daudz labāka par nožēlojamu, vientuļu primāta smadzeni, pat
ja to pastiprina Google mašīnsaprāts.
`
Pārdomas noveda pie tā, ka tika nopirktas biļetes uz Portugāli, turklāt
kopsummā veseliem 6 cilvēkiem. Ceļot sešatā - tas vēl ir tas piedzīvojums,
kā izrādījās. Principā tas ir sagaidāms, bet, kad nezini, kur
pakaisīt salmus, tik un tā pārsteidz nesagatavotus.
Šoreiz es nolēmu nestrādāt attālināti, bet vienkārši paņemt atvaļinājumu uz divām
nedēļām, draugi paņēma biļetes uz trim.
Kas attiecas uz grūtībām, tās uzreiz bira pār mums, kā janvāra krusa pār Daugavpili.
Jāsāk ar to, ka es biju uzsācis remontu, un, atceroties, kā tas ir – dzīvot tam blakus, kad tas notiek, nolēmu uz šo laiku viltīgi notīties no mājām. Dabiski, ieplānot un nopirkt visus materiālus iepriekš neizdevās, lai gan celtnieki arī atstiepa tieši tonnu špakteles un izlīdzinātāja uz manu piekto stāvu. Tomēr tieši ceturtdien, kad man jau vajadzēja braukt uz Rīgu, no Polijas atveda 240 kilogramus korķakoka plākšņu, un tā vietā, lai gatavotos braucienam un strādātu, es un celtnieks stiepām brūnos, caurumainos blokus augšā. Plāksnes drupās kā mana dzīve pēdējo trīs gadu laikā, bet es kārtējo reizi iedomājos, ka, neskatoties uz to, ka dzīvoju ķep-ļep, kaut kā nebūt un daru lietas šķībi un greizi, kaut ko es tomēr daru. Pārāk bieži cilvēki vienkārši nedara neko, jo nekādi nespēj saņemties. Starp citu, šī tēma tagad ir topā zem nosaukuma MVP, minimal viable product, ko slavenu padarīja grāmata Lean Startup.
Bet atgriezīsimies tomēr atpakaļ pie mūsu tripa grūtībām. Pirmkārt, sešiem cilvēkiem īrē jāņem minibuss, nevis parasts auto. Pat parastam auto dažās valstīs obligāti prasa kredītkarti, piemēram, Spānijā. Portugālē ir vienkāršāk, bet minibusam tik un tā vajag kredītkarti. Visi mani draugi pret kredītiem izturas ar aizdomām, tāpēc to nācās pasūtīt.
Te nu sākās problēmas
- es pasūtīju kredītkarti, bet neuzmanīgi izlasīju noteikumus. Rezultātā, sagriezu to ar šķērēm un izmetu ārā. Nebūs vairs ar ko kokaīnu līdzināt, skumīgi.
- pēc tam sapratu, ka kredītkartei jābūt uz viena no vadītājiem vārda, tāpēc biju velti noņēmies.
- draugam, kurš noformēja mašīnu, viņa dzimtajā bankā pateica, ka viņš ir neuzticams cilvēks, un kredītkarti nedos. Mīklaini, ņemot vērā to, ka viņš, atšķirībā no manis, kredītus ņēma un visu atdeva laikā.
- nācās iet uz Citadele banku, kur viss bija precīzi un kruti. Viņu karte, ar nosaukumu Hero, nostrādāja uz urrā, turklāt arī citā situācijā, kur ievajadzējās. No visām mūsu vakardienas likstām, tikai tā arī iepriecināja
- izrādījās, ka par katru jaunu vadītāju jāpiemaksā veseli 100 eiro, tā ka mēs nolēmām iztikt ar diviem.
Šīs problēmas bija tikai ziediņi, bet īstās odziņas sākās uzreiz Rīgas lidostā. Mēs lidojām ar pārsēšanos Berlīnē, ar starplaiku starp reisiem pusotra stunda. Iemesls bija biļešu lētums (kaut kas tur ap 120 eiro ar čemodānu), un tajā, ka mēs lidojām ar mazu bērnu, un vecāki baidījās ar viņu lidmašīnā pavadīt uzreiz daudzas stundas.
Taču mēs lidojām ar zemo cenu aviokompāniju (Ryanair), un pati tā nekad negarantē nekādas savienošanās, izņemot Eiropas Savienībai parastās garantijas, kas šajā gadījumā nebūtu palīdzējušas. (Tikai ēdiens un dzēriens, ja reiss ir atlikts uz neilgu laiku)
Viens no ekspedīcijas dalībniekiem, Andrejs, laikus pamanīja šo niansi, un nevēlēdamies riskēt, nopirka biļetes trešās puses vietnē, Kiwi.com, kur par dažiem eiro piedāvāja arī apdrošināšanu pret nesavienošanos un kavēšanos. Es, sava stāvokļa dēļ nebūdams spējīgs izprast mūsdienu aviokomercijas nianses un samezglojumus, vienkārši nopirku tādas pašas biļetes. Andrejs pirka biļetes trim, bet es - diviem pasažieriem, vēl viens ceļotājs pirka sev biļetes atsevišķi. Šis moments nospēlēja svarīgu lomu turpmākajā puzlē, kuru mums bija lemts risināt.
Lēmums nopirkt biļetes Kiwi kļuva gan par mūsu lāstu, gan glābiņu.
Lieta tāda, ka mūsu izlidošana no Rīgas aizkavējās par pusotru stundu. Šanses paspēt uz reisu no Berlīnes uz Faru kļuva arvien iluzorākas. Neskatoties uz manu cīņubiedru optimismu, lieta skaidri oda pēc petrolejas. Tā arī izrādījās. Kad mēs tikām līdz reģistrācijas letei Berlīnē, reiss uz Faru jau bija gaisā.
Vienīgais variants tagad bija izmantot apdrošināšanu (saucas tā booking guarantee). Es nekad vēl neko tādu nebiju darījis, un man tas viss bija pilnīgs brīnums. Arī Andrejs nav īpaši pieredzējis šajā jautājumā, tāpēc mēs pieļāvām veselu kaudzi lažu.
Mēs izgājām no termināļa Berlīnes pavasarī, okupējām soliņu ar visiem saviem krāmiem (ratiņi, milzīga soma no Ikea ar bērna parpalām, aptīta ar armēto skoču, mana mugursoma no sniegpulkstenītes noliktavas, mazs violets čemodāns no Marokas, kuru visi sauc par rozā un citas mazāka mēroga somas
Starp citu, lēmums paņemt mazo čemodānu izrādījās uz retumu pareizs, bet es atkal skrienu notikumiem pa preikšu.(sic)
Kādi tad pārbaudījumi mūs gaidīja, cik vīrišķīgi mēs tos sagaidījām, un kā beigās no tiem izgājām, jūs uzzināsiet nākamajā daļā.